šodiena kā šodiena

Šodien ir tāda interesanti sentimentāla diena. Paņēmu vecos albumus, raudāju un skatījos, cik gan dažādi mēs esam bijuši.
Cilvēki mainās. Mainos arī es, mani tuvākie un mainās arī viss mums apkārt notiekošais.

Veco albumu šķirstīšana man atsauca atmiņā visādus gadījumus, kurus es jau biju piemirsusi. Tagad atceroties, pasmaidu. Nobirst kāda asara, bet tas par tiem, kuru man vairs nav līdzās. Daudzi jau ir uz sudrabotās mākoņa maliņas, bet citi izvēlējās vieglāko ceļu- aiziet nevis kopā ar mani, bet pagriezties uz citu pusi.

Nenožēloj nevienu mirkli, kaut gan uz īsu brīdi domās iešaujas jautājums "Varbūt toreiz tā nevajadzēja?" Bet kas zina, ja toreiz tā nebūtu rīkojusies vai tā nebūtu noticis, tad nebūtu tā, kā ir pašlaik.

Lasīju nesen intersantus rakstus par karmu. Un tasinība, vai ticēt tam vai nē, katram ir sava. Esmu laikam pa vidu, jo ticu, ka ļoti daudzas lietas tik tiešām varam ietekmēt tikai un vienīgi mēs paši.

Un vakar es kādu lietu savā dzīvē ietekmēju un.. jā, laikam jau varu teikt "ir viss atkal iekš sliedēm" :)

Ticiet,ka paši varat ietekmēt ļoti daudz un nepaļaujaties uz citiem- jūs un vienīgi jūs varat ietekmēt to, kā tālāk dzīvot:)

05.10.2012.

Dzīve no jauna.

Iekš 1001 un 1 lietas saraksta 1.lieta tiks izdarīta.
Man sanāks, vai ne? :)

"Viss, kas ir beidzas, beidzas labi, ja tā nav, tad nekas nav beidzies."

Viss ir labi. Secinājums: viss ir beidzies.

Kravāju mantas. Negribu prom no kojām,bet..šonedēļ mana koju nedēļa ir galā.

Brīvdienas, lai atpūstos. Daudz miega, filmu un sevis lutināšanas. Esmu es to beidzot pelnījusi.

Pirmā diena šomēness.

Riebjas pirmdienas, bet to laikam es saku katru nedēļu:D
Šī nedēļa ir īpaša. Ar ko? Ar to, ka šonedēļ jūtos īpaša. Esmu nopelnījusi tēta uzticību, un tas liek justies pamatīgi labi, tas nozīmē, ka beidzot esmu pierādījusi, ka man VAR uzticēties. I'm proud of myself^-^

Jūtos tā, kā būtu iesviesta amerikāņu kalniņos. Kad jūtos ellīgi labi, notiek kaut kas, kas mani atkal nosviež lejā. Un tā visu laiku.
Tagad tā padomāju un saprotu, ka esmu naiva. Nē, varbūt ne gluži naiva, bet stulba, ka vēl aizvien ceru, ka kaut kas var mainīties pats no sevis. Patika māsas vīra sacītais:"Alis, ko tu vari zaudēt!? Nebaidies un beidzot pajautā!"
..un tomēr liekas, ka es varu zaudēt ne tikai cilvēku, kas man nozīmē vairāk kā vajadzētu, bet arī vienkārši labu draugu, kas, iespējams, zina par mani vairāk nekā es pati. Baidīties? Eh, nu kāpēc tas ir tik grūti?

Un tagad atliek tikai mālēt visiem ciet acis, jo Alise tak nedrīkst būt nelaimīga. Man riebjas šie sabiedrības uzbūvētie rāmji. Tracina, ka nevar tā uz mirkli apstādināt laiku, lai atpūstos un sakopotu domas. Nu nepietiek man laika, NEPIETIEK!

Un tā sākas nākamā diena- pelēkās māju sienas, cilvēki, kuriem ir savas problēmas, studijas, kojas un vienādie vakari..

Kārtējais pārdomu vakars. Man patika, kad nebija domu. Varbūt..? Eh, nē, jācīnās, padoties nedrīkst..

Novēlu domās savai māsīcai laimīgu ceļu un apskauju cieši, cieši, lai turās. Mēs esam cīnītājas, par to esmu pārliecināta!(:

Ar labu nakti!
Drausmīgā pirmdiena beidzot būs galā..