Tētis.

Laikam tā es rakstīšu katru gadu,savādāk ir bail sagrūt. Nekad iepriekš par to neesmu runājusi. Ne ar vienu. Es nevaru to izstāstīt, jo, liekas, to nesaprastu neviens. Tās sajūtas, atmiņas, pārmetumi sev.
Ir 2017.gada 1.oktobris.
Pirms 2 gadiem tā bija ceturtdiena. Kāpēc atceros? Jo tajā vakarā abi ar tēti "štukojām", kā es vislabāk varētu atbraukt nākamajā dienā mājās no Rīgas..sazvanījāmies un norunājām, ka braukšu ar vienu paziņu līdz Madonai, bet tālāk līdz Visagalam ar autobusu..tur viņš mani sagaidīšot. Naktī redzēju sapni, ka tētis glābj Ieviņu, kura slīkst. Iznesa Ieva un pazuda. Sapnis beidzās. Vēlāk par to daudz domāju.
Nākamajā dienā 2.oktobrī braucu mājās, pa ceļam ar draugiem čalojām, smējāmies (kā jau tas kompānijās notiek). Madonā sazvanījos ar tēti, teica, ka gaidīšot, bet atbrauks pakaļ mamma. Viņam esot 5dienas tusiņš ar šašliku cepšanu..:) ..ak,kā viņš priecājās, ka ir nopircis griliņu..
Tāds pavēls oktobra vakars, diez gan paskarbs, pavēss. Iebraucām pagalmā, tētis gan nesagaidīja. Spēros iekšā mājās, lai sasveicinātos. Viņš sēdēja kā ierasts savā istabā pie galda ar tv pulti rokās, ar saviem šašlikiem bļodā. Paskatījās uz manis un teica, ka nevar ieslēgt tv. Tēta skatiens bija caururbjošs un tāls. Viņš likās dīvains, bet to norakstīju uz pirms tam jau pieminēto tusiņu. Viņš izgāja laukā un pēc brīža atgriezās, slavēdams vienu no saviem vasaras darbiem - nopirkto mazmājiņu. Laba esot..
Mamma izgāja laukā sadarīt vakara darbus, sēdēju virtuvē un ātri iemetu kādu kumosu vēderā. Tētis atnāca pie manis un pusaizsmakušā balsī jautāja:"Kur mamma?" Pateicu,ka laukā baro suņus. Un viņš aizgāja atpakaļ. Es redzēju, ka viņam ir slikti, ka kaut kas nav. Viņš bija bāls. Cerēju, ka tas būs kā citreiz..beigsies tikai ar pamatīgām galvassāpēm nākamajā dienā.

Mans ceļš tajā vakarā diemžēl veda tālāk. Vēl aizvien to nožēloju un vainoju sevi, ka nepaliku. Varbūt viss būtu citādi..

Iegāju atvadīties no tēta, sarunājām, ka rīt sazvanīsimies. Pateicu, lai iet gulēt, lai izguļas. Atvadījāmies. Es nezināju, ka uz visiem laikiem.. 
Mamma aizveda mani pretī Jānim. Tālākais jau man ir saraustīti.
Mammas zvans ar tekstu, ka tētis guļ un liekas, ka viņa vairs nav.
Ātrās palīdzības sirēna un gaismas.
Kliedzieni.
Un tētis. Guļam. Viņa acu skats. Un es tur vairs neko izdarīt nevaru.
Tad mani dzina nost un prom uz blakus istabu.
Aparatūras pīkstieni.
un galvā tikai cerība, lai tas būtu murgs un lai tētis pieceltos.
Tā diena ir melna.
Viss laiks pēc tam likās melns.

Es nespēju sev piedot.
Es redzu viņu sapņos, pirmo laiku likās,ka redzu viņu stāvam blakus. Trūkos naktī augšā.
Pēc kāda laika satiku dakteri, kas toreiz dežūrēja ātrajā palīdzībā. Viņa teica,ka tā biju nelaimīgu apstākļu sakritība un ka tas esot jāpārdzīvo.
Kā?

Man vienmēr būs daļa tēta. Es pat teiktu, ka man tēta bija vairāk kā māsai un brālim. zinu, skan egoistiski, bet mēs tik daudz pārrunājām, izstrīdējāmies, salabām, mācējām sarunāt. Tētis man stāstīja lietas, kas viņam sāpēja jau kopš bērnības, kas viņam likās nesaprotami un kāpēc tie cilvēki, kam vajadzēja viņu uzmeklēt, tā arī neuzmeklēja, stāstīja par jaunību, par mīlestībām un sāpēm.
Jā, es varbūt dusmojos reizēm uz viņu par daudz, bet tikai tādēļ, ka vēlēju labu. Visi tuvākie zina, ka viņam bija nelāgs ieradums, un es tik ļoti baidījos par viņu. Bļāviens.

TĒTI!

Es zinu Tu vienmēr būsi man līdzās.
un Jēkabiņš par Tevi zinās. Es neļaušu viņam nezināt.
Es mīlu Tevi!
Dusi saldi.

Pa seniem laikiem

Esmu kļuvusi par cilvēku, kas klusē..daudz, pat brīžiem pārāk daudz. Un tas slīcina attiecības ar citiem un diemžēl- slīcina arī mani.

TĀPĒC

Esmu svinīgi sev nosolījusies, ka atsākšu rakstīt - ne citu priekam, bet sev. Tā teikt, lai paliktu mazliet vieglāk pārdzīvot visu, kas grauj no iekšpuses.

Nezinu, vai jums patiks vai nē, bet man no tā paliks, es ceru-vieglāk.

Ir apritējis mēnesis kopš zaudēju vienu no visdārgākajiem cilvēkiem - tēti. Tāpēc šodien aizdedzu svecīti un lūdzu, lai viņam Augšā būtu labi.
Viņš bija atnācis sapnī un teica:"Meita, man viss ir labi. Un viss arī tuprmāk būs labi."
Tēt,kā var būt labi, ja Tevis vairs nav?
Es mīlu Tevi!
Man Tevis pietrūkst.

Žēl,ka nenovērtēju to laiku, kad biji man blakus vai viena telefona zvana attālumā. Vēl neesmu saņēmusies izdzēst Tavu telefona numura no savas kontaktu grupas "'Ģimene". Vienkārši nespēju, jo liekas,ka tā pazaudēšu Tevi pavisam.

Nesaprotu, kāpēc Tev bija jāaiziet?! Tev taču tik daudz vēl bija man,ko dot. Es tik ļoti vēlējos,  lai Tu būtu klāt man svarīgajos brīžos.

Tēt, es ceru,ka Tu mani dzirdi un esi man klāt.

Es mīlu Tevi!

Jauns gads

Ar cerību,ka 2014. gads būs labāks..

Reizēm ir vieglāk aiziet prom no cilvēkiem, nevis skaidrot, kāpēc. Arī es tā esmu izdarījusi. Diemžēl vai par laimi, kas zina. To gan jau vēlāk sapratīšu.
Vārdi ievaino,vai ne? Jā,ievaino un patiesi sāpīgi. Ievaino tā,ka rodas sajūta,ka ienīsti, un tā sajūta ar katru vārdu pieaug aizvien lielāka un spēcīgāka. Katru reizi,kad izdzirdi nākamo vārdu, tas jau skan kā sarkasms un ironija. Liekas,ka kāds ar trulu nazi urbtos Tavā dvēselē un sadragātu ikvienu nākamo prieka mirkli, sašķaidot to sīki un pamatīgi, neatstājot neko.
Šajā mirklī es aizdegtu cigareti. Lēnām jūtot,kā dūmi caurstrāvo manas plaušas, kā tie ir katrā milimetrā mana ķermeņa. pat pirkstgalos.
Slīkstoša cilvēka suņa murgi. Pēdējais koka gabals,pie kā pieķerties, bet jālaiž vaļā, jo citi to jau ir prasmīgi izdarījuši.
Veiksmi,tā teikt.
Novēlu,lai ceļš ir veiksmīgs un piedzīvojumiem bagāts.

Laimi 2014.gadā. Lielu,patiesu laimi, nebūvējot to uz citu sāpēm. Laime tak ir tik trausla.

Praksēē

Beidzot jāsāk rakstīt prakses atskaite, bet ir viens liels BET!
Praksē esmu bijusi tikai 5 dienas:D Lieliski,vai ne? Nav ne jausmas,ko rakstīt un ko darīt, un ko vispār pasākt?:D

Dzejošu. Man tak tāds talants kādreiz piemita;D

Lai jauks karstumiņš :) Es to izbaudīšu pēc pilnas programmas:)

Un atkal..

Pilnīgs klusums. Miers. Varbūt arī nedaudz nogurums. Ne fizisks, bet garīgs. Žēl,ka nevar atslēgt domas un jūtas uz kādu neilgu laiciņu.

Vēlme brīdi nepamosties un uz visu jucekli paskatīties no malas.

Velns ar ārā.

Laiks vienatnē.

Laba filma un pilnīgs Visuma klusums. Šim rītam pilnīgi un galīgi derēja!:)

Iesaku piecelties agri no rīta un noskatīties "Vējiem līdz" abas daļas.

Mm,bauda manam prātam un dvēselei..

"Par to es domāšu rīt.." Tā teica Skārleta un tā gribas teikt arī man pašlaik.. šodien veldze dvēselei.

Mazliet nomaļus..

Kā vēlos,lai šī nedēļa beidzas..

Reizēm šķiet,ka viss iet labi,un te pēkšņi "bams" un viss ir cauri. 

Un nesaprotu tad tikai vienu šajās dienās- Dievs ir vai nav? Ja reiz dod, tad kāpēc tik sāpīgi pēc tam atņem?

Varbūt.. varbūt pēc tam..? Un ja vairs ne pēc tam?

Ko vairs pēc tam, ja spēks ir izsmelts? 

Es tikai cenšos smaidīt, bet itnemaz jau negribas.

Vienai to atņem, bet nākamā izvēlas pati. Kā un kāpēc? Ja pie tās domas jau tik ļoti pieķerās un sajūt? Daļa sevis, ko tā vien gribējās sargāt un nevienam, nevienam neatļaut darīt tam pāri?

Atliek tikai ar asarām acīs noskatīties uz tiem cilvēkiem, kas daļu sevis ir nosargājuši un sargās to visu savu mūžu.

Laikam beidzot zinu,ko nozīmē zaudēt. Un nejau kādā spēlē, kur stratēģija ir sīki izplānota vai arī maratona trasē, kur galvenais ir sasniegt finišu pirmajam, bet gan sevī, savās domās un galvenais..sirdī.

Un jādomā vien par to,kuram bija žēl tās laimes? Kurš tik sāpīgi spēja atņemt visdārgāko?

Asiņo sirds, dvēsele un domas. Nevienam cilvēkam nenovēlu šo briesmīgo sajūtu un tukšumu.

Piaugušais;D

Pēc datumiem it kā pavasaris, bet šodiena atkal par to neliecina- vējš, vējš, vējš. Laukā it kā silts, bet diez gan silta jaka tāpat jāvelk virsū.
Tik nu prieks,ka beidzot mūsu pusē viss tīrs no sniega un pamazām visapkārt tiek apkoptas mājas.

Bet man, ja godīgi, vienalga. Man jau sākas vasara- par mācībām uz kādu laiku varu aizmirst un uz kādu laiciņu varu iesoļot strādājošo cilvēku aprindās.:) Prakse. Kas gan var būt jaukāks? Beidzot varēšu pastrādāt sev interesējošajā sfērā:)

Tad nu, pēdējās nopelnītās brīvā cilvēka brīvdienas un tad jau.. aidā, darbiņā:D

Būšu ar super dzīvokļa biedru, ar kuru, šķiet, galīgi nebūs garlaicīgi- smiekli, smiekli un visādas dumības. Var jau atļauties uz kādu pamazu laiciņu atkal būt mazliet trakai:) Jaunība tak viena:)

Tātad, oficiāli paziņoju- atā, skola. Man Tevis nepietrūks, bet tiekamies tajā tālajā septembrī..:D

Un bučas-mučas, es sāku savas pieaugušā gaitas:D

P.S. Ceru te ielikt savas atsauksmes no prakses, jo rādās, ka tas būs tik tiešām laiks, lai es saprastu, ko es patiešām, patiešām vēlos iesākt ar savām strādājošā gaitām:)

Ziemas miegs beidzies!

Pēc šeit redzmās aktivitātes izskatās, ka esmu bijusi pamatīgā ziemas guļā:D

Tātad, slaukām putekļus nost no bloga un sākam.

Saulīte spīd, pavasara jaciņa jau laukā no skapja, kedas kājās (biju jau aizmirsusi to patīkamo sajūtu, kad pēdiņas jūtas ļoti,ļoti labi) un pavasaris var sākties.:)

Vairs tikai divas nedēļas diez gan pagaras sesijas un tad jau praksēšanās. Vēl tā īsti jāsameklē prakses vieta,bet,šķiet, ka viss saies. Ja nē,tad jau varianti vienmēr kādi atrodas:)

Jua palēnām sāku domāt plānus vasarai-uzaicinājumu un visādu citādu pasākumu pieteikumi jau lēnām tiek
apspriesti un plānoti. Eh,eh, gaidu vasaru (ceru,ka labāku nekā pagājušo) ..(:

Un tagad--> "Pie Velna sesiju, pie Velna lekcijas!!" :D

Jauns gads, jauns sākums? Tā vismaz es arī domāju, bet pašlaik tā itnemaz neliekas.. Ticēšu senajam un zināmajam,ka "Liekas,ka katru dienu nekas nemainās,bet pēkšņi vienā mirklī pilnīgi viss ir mainījies!".

Šis gads jau iesākās pavisam savādāk kā citi. Nebiju kopā ar tiem cilvēkiem,ar kuriem biju katru gadu. Varbūt bija mazliet skumji, bet ir jauni cilvēki, ir Jauns gads kā nekā. Nekas vairs nav tā,kā bija pagājušo gad un, tik tiešām, vairs arī nebūs.

Sesija un sesija.. Ir grūtāk nekā pagājušo gad, daudz,daudz grūtāk. Un tas labi manāms eksāmenos. Ja dažos sekmes ir uzlabojušās,tad dažos tās ir pamatīgi kritušās.. Un vēl tas studiju darbs.. Galīgi smacē nost. Vismaz zinu,ka studiju darbam ir plusi- daudzi tiks pie diez gan dārgām,bet labām analīzēm par ūdens kvalitāti. Prieciņš, ka daudzi par to jau saka- paldies!:)

Eh,nu jā.

Vieni svētki garām un tagad tikai darbos iekšā. Gaidu,kad beidzot normāli varēs izgulēties, jo gandrīz katru nakti eju gulēt tik ap kādiem 3,4.. arī dzīvokļa biedrenes savā pirmajā sesijā neguļ praktiski nemaz. Eh,atceroties savu pirmo sesiju..

Jauku dienu!:)

Un sadariet visus savus darbiņus laicīgi!