pirmdiena, 2015. gada 2. novembris

Pa seniem laikiem

Esmu kļuvusi par cilvēku, kas klusē..daudz, pat brīžiem pārāk daudz. Un tas slīcina attiecības ar citiem un diemžēl- slīcina arī mani.
TĀPĒC
Esmu svinīgi sev nosolījusies, ka atsākšu rakstīt - ne citu priekam, bet sev. Tā teikt, lai paliktu mazliet vieglāk pārdzīvot visu, kas grauj no iekšpuses.

Nezinu, vai jums patiks vai nē, bet man no tā paliks, es ceru-vieglāk.

Ir apritējis mēnesis kopš zaudēju vienu no visdārgākajiem cilvēkiem - tēti. Tāpēc šodien aizdedzu svecīti un lūdzu, lai viņam Augšā būtu labi.
Viņš bija atnācis sapnī un teica:"Meita, man viss ir labi. Un viss arī tuprmāk būs labi."
Tēt,kā var būt labi, ja Tevis vairs nav?
Es mīlu Tevi!
Man Tevis pietrūkst.

Žēl,ka nenovērtēju to laiku, kad biji man blakus vai viena telefona zvana attālumā. Vēl neesmu saņēmusies izdzēst Tavu telefona numura no savas kontaktu grupas "'Ģimene". Vienkārši nespēju, jo liekas,ka tā pazaudēšu Tevi pavisam.

Nesaprotu, kāpēc Tev bija jāaiziet?! Tev taču tik daudz vēl bija man,ko dot. Es tik ļoti vēlējos,  lai Tu būtu klāt man svarīgajos brīžos.

Tēt, es ceru,ka Tu mani dzirdi un esi man klāt.
Es mīlu Tevi!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana