svētdiena, 2012. gada 16. septembris

Klusums

Vai jūs kādreiz esat apstājušies un padomājuši, kas ir klusums?

Es laikam to izpratu.

Tas ir tad, kad tu lūkojies pa labi, pa kreisi, bet neviena nav. Brauc mašīnā, bet blakussēdētāja vieta ir tukša.. Uzgriez skaļi mūziku, bet tik un tā dzirdi savas domas. Ierausies gultā, bet tā ir par lielu. Ieritinies zem biezākās un lielākās dūnu segas, bet tik un tā salst. Guli uz visdažādākā biezuma un lieluma spilveniem, bet īsto kā nevari, tā nevari atrast. Uzslēdz filmu, pie kuras žanra pierakstīts "komēdija", bet smieklu nav. Salstošās pēdiņas jāieģērbj vilnas zeķēs, bet sāni jāievelk lielā segas kokoniņā. Smarža izzūd, tā atkal no jauna jāiedomājas, tāpat kā viss pārējais lēnām zūdošais..

Bet vislielākajā klusumā dzirdi tikai un vienīgi pats sevi-elpu, sirdspukstus, un neviena cita vairs nav un,iespējams, nekad arī vairs nebūs.
Un,šķiet, ka pat laiks apstājas un velkas, un velkas..//Nu kādēļ gan laiks paskrien tik ātri, kad galīgi negribas? (Eh!) Un mirklis kā jau īss laika sprīdis, paliek vairs tikai atmiņā..
Sasodītais laiks.
Laiks..

Liela nopūta, un klusums turpinās.
Nežēlīgi, vai ne?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru