svētdiena, 2013. gada 26. maijs

Mazliet nomaļus..

Kā vēlos,lai šī nedēļa beidzas..

Reizēm šķiet,ka viss iet labi,un te pēkšņi "bams" un viss ir cauri. 
Un nesaprotu tad tikai vienu šajās dienās- Dievs ir vai nav? Ja reiz dod, tad kāpēc tik sāpīgi pēc tam atņem?
Varbūt.. varbūt pēc tam..? Un ja vairs ne pēc tam?

Ko vairs pēc tam, ja spēks ir izsmelts? 

Es tikai cenšos smaidīt, bet itnemaz jau negribas.

Vienai to atņem, bet nākamā izvēlas pati. Kā un kāpēc? Ja pie tās domas jau tik ļoti pieķerās un sajūt? Daļa sevis, ko tā vien gribējās sargāt un nevienam, nevienam neatļaut darīt tam pāri?

Atliek tikai ar asarām acīs noskatīties uz tiem cilvēkiem, kas daļu sevis ir nosargājuši un sargās to visu savu mūžu.

Laikam beidzot zinu,ko nozīmē zaudēt. Un nejau kādā spēlē, kur stratēģija ir sīki izplānota vai arī maratona trasē, kur galvenais ir sasniegt finišu pirmajam, bet gan sevī, savās domās un galvenais..sirdī.

Un jādomā vien par to,kuram bija žēl tās laimes? Kurš tik sāpīgi spēja atņemt visdārgāko?
Asiņo sirds, dvēsele un domas. Nevienam cilvēkam nenovēlu šo briesmīgo sajūtu un tukšumu.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana